Par iedomāto savvaļas dabu

Vīrs uzgāja rakstu un es, sev raksturīgā manierē, uzķēros un nevaru nomierināties. Pārdzīvoju par tiem nabaga cilvēkiem, mēģinu saprast, kāpēc viņi tā. Varbūt tas ir joks, ko es nesapratu? Ar vārdu sakot, mēģinu visādi izdomāties, nemeklējot rakstā minētos forumus, lai palasītu kārtīgāk, ko viņi īsti domā.

Stāsts par to, ka cilvēki pārdzīvo, krīt depresijā pēc filmas Avatar noskatīšanās, jo viņi nevar dzīvot uz Pandoras. (Pandora ir planēta uz kuras notiek darbība filmā. Uztaisīta iespaidīgi un skaista.) Viņiem šķiet, ka mūsu pasaule ir tik pelēka, ka Pandora ir tik skaista un brīnumaina.

Es domāju (pagātnē), ka tiem cilvēkiem trūkst iztēles divos virzienos. Šodien, redzot apsarmojušos kokus, domāju (tagadnē), ka varbūt viņiem trūkst arī spēja paskatīties apkārt, vai, varbūt, viņiem trūkst ziema.

Viens viņiem trūkstošs iztēles virziens, par ko es brīnos, ir kāpēc tikai pēc šīs filmas noskatīšanās viņi par to pārdzīvo? Es sapņoju par pasaulēm, kurās es nevaru dzīvot, kopš es sāku lasīt pasakas. Elfu pilsētas kokos ir Tolkīna ideja, t.i. fantāzijas klasika, un es par tādām sapņoju daudz un dikti, un elfi ir gari un skaisti (mani iedomu elfi man patīk labāk par filmas Na’vi cilvēkiem).

Un dažādi brīnumaini okeāna radījumi, ko es nekad tuvumā neesmu redzējusi, man vienmēr (skatoties raidījumus par dabu un okeāniem) ir šķituši noslēpumaini skaisti. Un džungļi dabas raidījumos arī ir noslēpumaini skaisti. Tāpēc es nesaprotu, kāpēc jāgaida, kamēr kāds uztaisa filmu ar to visu, lai sāktu pārdzīvot, ka to nākas “tikai” iztēloties?

Otrs virziens ir ērtības. Kāpēc viņi iedomājas, ka tā mistiskā planēta (vai piem. Zeme, ja būtu atstāta pilna ar savvaļas dabu) ir tik ļoti piemērota un ērta dzīvošanai? Tikai par skaistumu runājot, zāle tālumā (un filmās) vienmēr izskatās zaļāka, jo nevar redzēt visus nokaltušos stiebriņus, nolūzušos zariņus, zemes kukurznīšus un visas citas ne tik perfektās lietas.

Cilvēki sākotnējo dabu ir “izpostījuši” savu ērtību dēļ. Es, piemēram, no asfaltētiem ceļiem nekādi negribētu atteikties par labu jāšanai vai lidošanai ikdienā. (Labi, uz Zemes lidošanas variants nav, jo nav tik lielu lidoņu, kas varētu mūs nest mugurā.) Uz Pandoras plēsēji ir ikdienišķas briesmas. Paldies, nē. Es labāk savas pusdienas nopelnu sēžot kantorī, nekā jājot meklēt medījumu un cerot neuziet mednieku.

Piekrītu, ka būtu par ko pārdzīvot, ja nebūtu iespēja aizbraukt no pilsētas un padzīvot mežonīgākos apstākļos. Es apzinos (vai iedmoājos), ka Latvija šajā ziņā ir izcili patīkama, ka citur ir mazāk savvaļas dabas palicis, kā mums. Bet raksts ir par ASV, ja pareizi saprotu, un tur jau nu gan, man šķiet, jāvar atrast, kur aizbraukt pie dabas.