Paščīkstēšana

Ļoti ilgu laiku biju izteikts čīkstētājs par to, kā izglītība LV nav superīga un cik viss ir slikti. Jūtos nesen sapratusi, ka tā nav taisnība, ka lielākā daļa problēmas ir manā attieksmē. Bet varbūt es to visu laiku zināju. Žēl, ka ar saprašanu vien nepietiek, lai attieksme mainītos.

Murdziņš

Rakstīts tika februāra sākumā pēc pēdējo atzīmju dabūšanas. Nepublicēju, jo nezināju, vai pēc laika vēl domāšu tāpat. Joprojām domāju tāpat.

Šķiet, ka briesmīgākais mēnesis manā mūžā ir garām. Vēl viens līdzīgi briesmīgs bija bakalaura ceturtā kursa sesija. Bet šis bija briesmīgāks. Izrādījās, ka ir lielākas grūtības nekā gaidīts un mazāk vēlmes viņas pārvarēt nekā varētu gribēt. Pati jūtos pārsteigta, ka tā. Atceros tik daudz laika, kad man matemātika ir patikusi, tik daudz epitetu programmēšanas burvībai. Atceros ar kādu pārliecību pirmos pāris gadus studēju. Atceros savu izbrīnu un pārākuma sajūtu pār cilvēkiem, kas beiguši bakalaurus negrasījās stāties maģistratūrā. Un es jūtos cita “es”.

Tipiski domāju, ka pati esmu pie visa vainīga. Grūtības nebūtu bijušas tik lielas, ja es nebūtu kavējusi darbus. Entuziasmam jānāk no iekšienes, man būtu jābūt vienalga par to, cik daudz birokrātijas jāraksta lai dabūtu finansējumu, vai jābauda tas, cik maz no tā jādara man. Un ne tikai entuziasmam, visām sajūtām patiesais cēlonis esmu es, nevis notikumi (vismaz tā es esmu noticējusi). Man tikai jāiemācās tās labāk menedžēt.

Visvairāk mani pārsteidz tas, cik ļoti man vairs nepatīk mācīties. Pirmajos kursos biju pārliecināta, ka gribu mācīties visu mūžu. Tagad, ja man kaut kas nav skaidrs, kau kas nesanāk, kaut ko nezinu, jūtos dumja, un pat tad, kad saprotu, kad man izdodās un kad es noskaidroju, jūtos drīzāk vīlusies nekā pacilāta. Un patiesībā arī dumjai pēc tiesas un taisnības man biežāk nevajadzētu nekā vajadzētu justies. Bet ieskaidrot to sev…

Tas, ka ar šādām sajūtām es nevaru turpināt tādu karjeru, kā biju iedomājusies un no tā izrietošā neskaidrība par nākotni, stress un nogurums panāca to, ka teju visu mēnesi biju konstanti raudoša vai saraudināma. Līdz tam, ka apraudājos par ļoti jocīgām lietām (proti, ka ir dabiski vēlēties, lai pasaules nejēdzībām būtu kāds iemesls) un nepiedienīgi publiskās vietās.

Šī superīgā pieredze mani dzen izmisīgās bailēs no nākamās sesijas. Es neticu, ka būs vieglāk. Es domāju, ka būs vismaz tikpat grūti vai grūtāk. Pa daļai tieši tāpēc, ka man no tās sesijas ir tik ļoti bail.