Par daudz, par maz

Man atrakstīja:

ir tādi brīži, kad tu saproti, ka viss notiek pa īstam

ka šitā ir tagad dzīve

un ka citas nebūs

un ka patiesa ir nāve

un patiesa ir mīlestība

un viss tas tiešām eksistē

Es samulsu, un nezināju, ko atbildēt. Man tie nav brīži. Vai tie ir brīži kā punkti, kas veido taisni.

Esmu dzirdējusi, ka cilvēki ļoti smagi kritizē pašpalīdzības literatūru, bet es no sava pašpalīdzības grāmatu un produktivitātes blogu lasīšanas perioda jūtos guvusi pāris vērtīgas atziņas. Iespējams, ka es tās būtu varējusi gūt arī no citiem resursiem, piemēram no grāmatas, ko saucu par vienu no savām mīļākajām, kur Lazarus Long māca saviem aizbilstamajiem vienmēr atrast laiku tam, kas viņiem dzīvē ir svarīgākais.

Viena no lietām, ko es jūtos apguvusi, ir apziņa, ka “šitā tagad ir dzīve”, un ka man tā ir jāizbauda, kamēr tā notiek. Nē, tas ne tuvu nenozīmē, ka man ir jāieslīgst absolūtā bohēmismā un jāaizmirst nākotne. Arī nākotnē man mana dzīve būs jābauda, un man nav mājās portreta, ar kuru notiek manas neapdomības sekas. Bez tam, es par to nebiju iedomājusies agrāk, bet lai justos apmierināts ar sevi, cilvēkam ir jābūt produktīvam. Diemžēl, ne vienmēr ir skaidrs, kā šīs lietas (baudīšanu un būšanu produktīvai) apvienot.

Viens no iemesliem, kāpēc es netiku galā ar universitāti un darbu reizē, bija sliktā pašsajūta, kas radās, jo visu laiku nepietika laika ar visu tikt galā, es visu laiku atpaliku no iecerētajiem darbiem. Es aizgāju no turienes uz savu jauno lielisko darbu vienu pašu. Pašsajūta uzlabojās. Kad es jutos tiekam galā ar darbu, atradu vienu tādu kā saistītu hobiju, kurā iesaistīties, lai nenokļūtu atkal situācijā, kurā es netieku galā ar darbiem, ko esmu uzņēmusies. Un tad es sapazinos ar cilvēkiem, kuri mani iedvesmoja uzņemties visādas daudz interesantas lietas. Un nupat es esmu tikusi daudz par tuvu tai robežai, kur mani nomāc “es ar to netieku galā” sajūtai.

Man saka, ka es atradīšot savu darbu intensitāti, ka man esot jādara tikai lietas, kas man šķiet interesantas. Kā tad! Atlasot lietas pēc kritērija “interesantas”, vai liekot klāt kritērijus “vērtīgas” un “es spēju darīt”, un vēl citus, tās tik un tā ir vairāk, nekā man ir laika. Mana pieeja šai problēmai pirms es satiku iedvesmojošos cilvēkus, bija apzināties savus laika ierobežojumus vispirms, un pakļaut savas intereses tiem. Pa daļai tā kā mākslīgi slāpēt savu zinātkāri, savas labsajūtas vārdā. Ar iedvesmojošajiem cilvēkiem zinātkāre ir mazliet eksplodējusi.

Es sāku šo rakstīt ar domu, ka tas viss veido jautājumu, kā tad labāk – ļaut vaļu zinātkārei, censties izdarīt pēc iespējas visu, un pārdzīvot, ka tas neizdodas, vai slāpēt savas intereses tādēļ, lai tiktu galā ar savu dzīvi un darbiem, taču līdz beigām tiekot secinu, ka tas ir aplams jautājums. Tomēr problēma man paliek – kā atrast lielisko līdzsvaru, kurā es jūtos pietiekami labi, bet turpinu sevi izaicināt un izdarīt maksimāli daudz.

Rozā brilles

Iemīlēšanās ir, kā jau emocionāla reakcija, neracionāla padarīšana.

Mēs esam kopā tikai trešo nedēļu un viņš jau sāk kļūt prasīgs, bet man šķiet, ka mums varētu izdoties. Pirmās nedēļas piektdienā es tiku aizvesta uz kino, izdancināta, spēlēju novusu un dziedāju karaoki.

Es, protams, runāju par savu jauno darba vietu. Tajā piektdienā bija darbinieku rudens kopsapulce. Bez socializēšanās daļām man patika arī ar darbu saistītās runas. Tas gan manai jomai (programmēšana) tipiski, bet darbā man apkārt ir liels interesantu un patīkamu cilvēku īpatsvars. Viena no svarīgākajām lietām ir progresa sajūta. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit man šķiet, ka solīti pa solītim es kaut ko veidoju un sasniedzu.

Tas, ko daru, veidoju tīkla aplikācijai formiņas java vidē. Atšķirībā no iepriekšējā darba, šeit ir lieliski sakonfigurēta izstrādes vide, kas to visu padara pēc sajūtas līdzīgu kā spēlēšanos ar konstruktoriņiem bērnībā.

Ir gan tā, ka projektam ļoti strauji nāk virsū nodošanas termiņš, kas nozīmē, ka nav laika to spēlēšanos tik ļoti izbaudīt, un brīžiem es palieku bez cilvēkiem, kas varētu paskaidrot lietas un brīžiem jūtos malziet slīkstoša darbos. Tam visam par spīti mājās pārnāku laimīga un vēlos mācīties un kļūt labāka speciāliste, un vairāk saprast. Līdz nodošanas termiņam man pat nav iebildumu iet strādāt sestdienās – darbā ir interesanti.

Tā ka vēliet lai manam darbam pret mani ir tādas pašas jūtas (man vēl nav beidzies pārbaudes laiks) un lai mums tiešām izveidojas laimīgas ilgstošas attiecības.

Medus manām ausīm

Man nupat izteica vienu no glaimojošākajiem komplimentiem, kādus esmu saņēmusi.

Septembra otrajā nedēļā braukšu piedalīties sanāksmē par medicīnas / bionformātikas datu apmaiņas rīka izstrādi. Apmēram esmu lietas kursā par to, ko tas rīks ziemā ēd, bet pati nejūtos kā tā izstrādātājs. Sarežģītākais ir izdomāt (vai atrast, ja ir jau izdomāts), kā tulkot līdzīgu datu dažādos cilvēciskos aprakstus un uzprogrammēt to visu. Otro daļu es pilnīgi noteikti nedaru un pirmo daļu arī īsti nē.

Runājos ar šī rīka izstrādes organizatori par to, ko man īsti būs jādara tajā sanāksmē. Viņa teica, ka viņa gribētu, lai es izdomāju lietotāja saskarni šim rīkam (un attiecīgi noprezentēju tur). Bez tā, ko es jau vīmandieniņciksen izdarīju, viņa ieteica domāt par kādām tik intuitīvām sistēmām kā google translate. Un, ka ne velti viņa izvēloties mani saskarnes izdomāšanai, jo es uzņemot daudz informācijas, bet runājot reti un trāpīgi, un arī tai saskarnei vajadzētu būt tādai intuitīvai un lakoniskai.

Būtībā mani nosauca par labi dizainētu programmu informācijas apjoma un lietojamības ziņā.

Tā saruna

“Mēs nepaliksim kopā. Tu zini, ka es no Tevis gribu iet prom. Es Tevi tā arī nekad neesmu iemīlējusi, par spīti visām Tavām lieliskajām īpašībām.” Tā es varētu teikt savam darbam. “Sākās jau ar to, ka es atnācu pie Tevis ar nepareizo attieksmi – ‘es jau tikai pagaidām, kamēr atradīšu kādu labāku’. Tomēr es savā aizņemtībā ar Tevi nevienu citu nemeklēju, un arī nesāku iemīlēt Tevi.”

Ar tādu attieksmi nevar veikties ne mīlestībā ne darbā. Abos gadījumos tad, kad atrod tādu, kas varētu derēt, ir jāstrādā. Un es nedomāju jāpilda pienākumi. Es domāju emocionālo strādāšanu. Ir jāizceļ un jāliela sava partnera labās īpašības, jānovērtē, ka kaitinošo īpašību kopsumma ir mazāka par vērtīgo un labo īpašību kopsummu un, attiecīgi, ar kaitinošajām jāsamierinās. Mīlestībā esmu nonākusi līdz brīdim, kad atsevišķas sliktās īpašības pat patīk, jo atgādina, ka tas mazsvarīgais sīkums ir viena no retajām nepatīkamajām lietām mūsu attiecībās. Darbā, diemžēl, es par to nekad netiku domājusi. Par visu nelāgo bieži īgņojos. Patīkamo nenovērtēju.

“Tas skan novazāti un banāli, bet tā nav Tava vaina, tā ir mana.” Ar darbu kā tādu gan nevar aprunāties, bet jebko ir jauki personificēt, arī abstraktus jēdzienus, kas sevī iekļauj ēku, cilvēkus, pienākumus un citas detaļas. Vismaz no kļūdām mācās. Šobrīd ceru, ka atradīšu citu, ar ko mēģināt vēlreiz jau ar citu attieksmi. Un attieksmi mainīšu arī, ja nāksies palikt šeit.

Domu pavediena nepārtraukšana

Mani mazliet kaitina, kad cilvēki šausminās: “Kādi laiki pienākuši, sēž vienā istabā, bet sarunājas elektroniski!” Tam ir ļoti vienkāršs izskaidrojums. To var izlobīt no, piemēram, šīs runas (var neskatīties):

Puisis runā teju 20 minūtes, bet svarīgākais tajā manuprāt pasakāms pāris teikumos. Viņš runā par to, kas cilvēkiem vajadzīgs, lai veiktu darbu, un tas ir nepārtraukts laiks. Viņi var paši izvēlēties mazu pārtraukumu (ieelpot svaigu gaisu, palasīt tviteri, iemalkot tēju), bet nelabprātīgi pārtraukumi traucē paveikt darbus.

Viņš ļoti jauki salīzdina darbu ar miegu. Miegam ir fāzes, un ja pārtrauc kādu no pirmajām, nevar vienkārši turpināt gulēt “no tās vietas, kur pārtrauca”, ir atkal jāiziet cauri pirmajām fāzēm, lai tiktu pie izgulēšanās. Mani tas ļoti uzrunāja, jo es varu viegli iedomāties situāciju, kurā es mēģinu saprast kādu uzdevumu, lai varētu sākt domāt, kā viņu risināt, un tieku pārtraukta, un tad man jāsāk uzdevumu lasīt no sākuma.

Ar lasīšanu tas vispār ir ļoti izteikti, nav dabiski pārtraukt lasīt teikuma vidū, parunāties ar kādu, un turpināt lasīt teikumu. Tomēr tad, ja kāds sāk runāt ar tevi, notiek viens no diviem:

tu turpini lasīt, bet īsti nedzirdi, ko tev saka, un tas, kurš mēģināja ar tevi runāt apvainojas;

tu klausies, ko tev saka, un pazaudē lasīšanas pavedienu, un tad lasi no pēdējās vietas, ko atceries, ka esi lasījis.

Nekāda elektroniskā saziņa to nevar izdarīt. Mazs paziņojums stūrītī vai plinkšķītis ļauj piefiksēt, ka vēlāk būs jātiek galā arī ar saziņu, bet nepārtrauc domu pavedienu.

Tā kā, ja jūs gribat šausmināties, ka cilvēki vienā telpā sazinās elektroniski, dariet to elektroniski.

Gribu būt balerīna

Es gan neatceros, ka es būtu gribējusi būt balerīna, bet ir dažas profesijas, kas izskatās ļoti saistošas un tādas, ka šķiet, ka tajās strādājošajiem nekad nav jādara nekas garlaicīgs vai grūts. Un es to uzskatu par vēl mazu solīti savā kļūšanā par pieaugušo, ka es atklāju, ka tā tomēr nav.

Tagad saprotu, ka tas bija naivi, bet es biju iedomājusies, ka rakstnieki savas grāmatas uzraksta, un tad pārlasa vēlreiz un izlabo kļūdas. Tad uzzināju, ka viņi patiesībā vēl arī izpēta tās lietas, par kurām raksta. Piemēram, ja viņi raksta par notikumiem slimnīcā, viņiem ir jāzina, kā slimnīcā notiek lietas. Pat ja pētniecība ir interesanta, stāsti neizdomājas tā no viena gala līdz otram (vismaz ne lielajam vairmumam rakstnieku). Katram rakstniekam droši vien paņēmieni ir savi, bet būtībā viņiem ir jāizdomā stāsta varoņi, to raksturi, stāsta notikumi, un šo notikumu plānojums tāds, lai stāsts būtu patīkami lasāms un labi sasaistītos ar varoņu attīstīšanos. Un tad tas viss jāuzraksta. Un jāpārraksta vairākas reizes, kamēr pašam patīk.

Līdzīgi biju iedomājusies par māksliniekiem gleznotājiem, ka viņam ir jāuzzīmē bilde. Un nebiju iedomājusies, par to, cik daudz laika tas aizņem, un ka, nemaz nerunājot par sagatavošanos, bildes ideja, tā daļa, kas, manuprāt, ir interesanta, ir gatava ilgi pirms bilde ir gatava, vēl ilgi ir jākrāso tonīši un ēniņas, kas kaut kādā brīdī kļūst pagalam neaizraujoši. No šo abu profesiju atšifrēšanas sāku domāt, ka visās profesijās, arī tajās, kas no malas izskatās tikai patīkamas, ir grūtāki darbiņi, un ir jāpieliek pietiekami daudz pūļu.

Aktieriem ir ne tik vien jāmācās dialogi no galvas, bet arī ļoti jāpieskata savs ķermenis, tāpat kā tas ir jādara sportistiem, arī tad, kad nav pasaules čempionāts vai olimpiāde. Par mūziķu ikdienas treniņiem arī es tā kā zinu. Un pat tādam matemātiķim, kas izgudro dažādas teorēmas un to pierādījumus, pēc tam, kad ir izdomāta aizraujošā ideja, tā ir arī saprotami un korekti jāpieraksta, un jāpārliecinās, ka tiešām, tiešām tā ir pareiza ideja.

Es ļoti ceru, ka šī saprašana man palīdzēs pašai būt mērķtiecīgākai un pacietīgākai, kad tajā, ko es daru pienāk laiks darīt garlaicīgākus darbiņus, ka mazāk gribēsies skriet un meklēt tādu nodarbi, kurā nekad nebūtu jādara nekas, kas garlaiko. Kaut kādā ziņā man šķiet, ka tā ir tā lieta, ko izlaiž padomdevēji – motivētāji, vai ko es kā klausītājs biju veiksmīgi nesadzirdējusi viņu padomos. Jebkurā darbiņā pēc iesākuma ir jāpieliek pūles un jātiek galā ar darbiņa garlaicīgākajām vai grūtākajām daļām, neatkarīgi no tā, cik ļoti iztēlojas gala rezultātu.