Sievietes no Zemes, vīrieši no Zemes

Man Internetā stāsta, cik labā laikmetā es dzīvoju, ka vairs neesot patriarhālisma seku, ka sievietes uzvedas tā, kā uzvedas (neieņem pietiekami augstus amatus, saņem (droši vien parasa) mazākas algas kā vīrieši, paliek mājās un audzina bērnus) tāpēc, ka viņas tādas piedzimst. Nezinu, kāda es piedzimu, bet es noteikti nejūtos dzīvojam šādā lieliskā pasaulē.

Šis uzskats par to, ka sieviešu un vīriešu domāšana tik ļoti atšķiras, tiek klāstīts no visām malām tiešā veidā, un arī lielākā daļa patērējamās izklaides (grāmatas, filmas, manuprāt, vistrakāk, spēles) rāda vīrieti kā galveno varoni, un sievietes pilda atbalstošās lomas. Es nezinu kā meitenei ir jāaug, lai šo sabiedrības rādīto “sieviete ir vīrieša atbalsts”, “sieviete ir māte” un vēl trakāk “sieviete ir vairāk emocionāla nekā loģiska”¹ spētu noturēt pietiekamā attālumā no sevis, lai tas neatstātu iespaidu uz viņas personību.

Pirms kāda laika jutos diezgan lepna, kad sapratu, ka lasītais “sievietes stāsta savu problēmu, lai tiktu uzklausītas; vīrieši stāsta savu problēmu, ja grib palīdzību tās risināšanā” un no tā izrietošās komunikācijas problēmas nav ekskluzīvi divdzimumu starpā, tās pat nav ekskluzīvi izslēdzošas dažādiem cilvēkiem. Es varu ar vienu un to pašu personu reizēm nonākt situācijās, kad viņa “pasūdzēšanāš” man izskatās pēc risināmas problēmas, un es lieku viņam justies slikti cenšoties dot padomus nevietā, un citreiz, ar to pašu cilvēku runājot, nonākt situācijā, kurā viņš izstāsta savu problēmu un es saprotoši māju ar galvu, kaut gan no manis grib padomu. (Un identiski, otra cilvēka reakcijas uz mani abos dažādajos gadījumos.) T.i. man šķita, ka esmu tikusi pāri aizspriedumam, ka sievietēm un vīriešiem ir izteikti atšķirīga domāšana.

Tad pavisam nesen pieķēru sevi kārtējo reizi uzskatot, ka labākais, ko es varu darīt, ir atbalstīt vīrieti viņa centienos. Piefiksēju, ka kaut kādā līmenī vēl uzskatu, ka man pašai nav jāsasniedz nekas būtisks, ka es būšu pildījusi savu misiju vien ar to, ka būšu atbalstījusi vīriešus viņu ceļā uz sasniegumiem. Tā neko sev!

Tas ir kaitīgs uzskats, jo, pirmkārt, es kavēju savu individuālo attīstību pārstājot mācīties, piepūlēties, censties pēc kaut kāda manā uztverē pietiekama līmeņa (ko nosaka vīrieši, jo man kā viņus atbalstošai nav vajadzības zināt vai spēt vairāk kā viņiem). Otrkārt, es kavēju vispārējo progresu ar savu muļķīgo, sabiedrības uzskatu smagi ietekmēto, izvēli darīt mazāk.

Es ceru, ka es tā vairs neuzskatu, un es baidos par to, cik dziļi ir iesakņojies šis “atšķirīgas domāšanas” uzskats, kas dod auglīgu augsni šādam manu motivāciju uz aktīvu rīcību būtiski traucējošai domai. Es neredzu, kā es ar tik ļoti vārdos formulējamu domu esmu varējusi piedzimt, un kā tā man var šķist tik šausminoša (kāpēc lai es sevi tā bremzētu?), ja tā būtu iedzimta.

Tā nav lieta, ko var mainīt vienā valstī izdomājot lietot neitrālus vietniekvārdus mūsu globālās informācijas apmaiņas laikmetā (bet es nesaku, ka to nevajag, ļoti iespējams, ka vajag). Es domāju, ka pat tad, ja no šī brīža uz priekšu puse filmu būtu ar sievietēm galvenajās lomās, universitātēs uzņemtu tā, lai būtu 50:50 dzimumu proporcija un vēl nez ko, paietu ilgs laiks (pāris paaudzes?) pirms tam būtu pietiekams iespaids, jo vēsture ir tāda, kāda tā ir, un nesagrozot faktus, vēl ilgi būs vairāk stāstu (vēsturisku vai izdomātu), kuru galvenie varoņi būs vīrieši, bet tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas! Tas nenozīmē, ka mums ir jānoplāta rokas un jāsaka “ko padarīsi, viņas pašas vainīgas” un jāturpina vairot tieši kaitnieciski uzskati. Izaiciniet savus, sev tuvo sieviešu, bet galvenokārt savus uzskatus, un padariet tos labākus!

¹ Man neizprotamā “vairāk emocionāls nekā loģisks” ideja droši vien būtu pelnījusi pati savu ieraksu par tās nejēdzīgumu.

Pirmās brīvdienas Keimbridžā

Es šodien iemīlējos. Pirmoreiz, kad es te biju, man patika, šķita īpaša vieta, bet ne šokējoši īpaša, bet es biju tikai pāris dienas un galvenokārt tikai centrā un institūtā. Vairs ne, un es esmu apburta.

Pirmo brīvdienu es pavadīju vāļājoties pa māju. Mājas šeit ir manā mīļākajā krāsā (Viktorijas stilā) un manā mīļākajā izmērā (ne ļoti lielas, bet pietiekami lielas, ar daudz istabām). Nu labi, vismaz tā māja, kurā es dzīvoju ir. Un vispār, labi saimnieki, jo viss mājas uzstādījums ir man patīkams (daudz grāmatu, nedaudz, bet ērtas mēbeles). Mājas aizmugurē ir lielisks pagalmiņš ar mauriņu, un gar malām nedaudz dobītes ar dažām puķēm un dažām garšvielām. Bet mauriņš ir ideāls. Es nesaprotu, kā vispār var gribēt kaut ko citu savā pagalmā kā tādu mauriņu.

Lai nu kā, šodien es biju stingri apņēmusies aizbraukt (man aizdeva riteni, vai es jau minēju, ka tie civēki, pie kuriem es dzīvoju ir ļoti sirsnīgi?) vismaz līdz veikalam, ja ne citādi. Tā kā es iepriekšējo dienu pa daļai vāļājos arī tāpēc, lai atzīmētu visādus punktus savā globālās pozicionēšanas aparātā (kastītes, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju), tad es izdomāju izbraukt mazu līkumu vienu apskatīt.

Turpceļā braucu pa mazu ceļa maliņu, tad pa vēl mazāku maliņu, kamēr tā nelieša maliņa saruka pavisam un es braucu bezmaz pa rensteli. Skatījos, ka otrā ceļa pusē nav pat rensteles, un ka pa to pašu ceļu braukt atpakaļ es negribu. Tāpēc, kad nonācu pie vārtiem taciņas sākumā, es pēc vairākiem mēģinājumiem pārmocīju riteni pāri (vārti bija vaļā, bet neparedzēti horizontāliem gājējiem), cerībā, ka tikšu atpakaļ pa taciņu.

Cauri mazai pļaviņai, lejup pa dažiem augstiem pakāpieniem, ap stūri un tur nu es biju. Vieta saucās White Cliffs, un izrādījās burtiski white. Starp zaļajiem vīteņiem, kas rāpās pa visiem kokiem, zemi, sienām, un visu, kas nekustās un ir lielāks par viņiem, spīdēja balti fragmenti. Ik pa brīdim pēkšņa spārnu plīkšķoņa ziņoja par vēl vienas dūjas viedokli, ka es nāku par tuvu. Starp visiem tiem zaļumiem bija tik viegli iedomāties, ka kuru katru brīdi uz mani palūrēs kāda teiksmaina radījuma aizdomīgās ačeles.

Pārvarējusi vairākus lejup un dažus augšup šķēršļus (augstu pakāpienu formā), laimīgi tikusi garām vairākiem nātru kumšķiem, visu laku kā zem zaļa jumta ēnā, garām jokainam tīteņu apaugušam ķieģelu tiltiņam, iznācu atpakļ man pazīstamajā cilvēku pasaulē. Izdevās izkļūt uz ceļa atpakaļ vietā, kur tā maliņa vēl nebija sašaurinājusies līdz renstelei, bet bija puslīdz jēdzīga. No turienes nesteidzoties braukājos uz veikala pusi.

Man šķiet, ka te katrs pagalms ir kā uzstādījums kādam fantastiskam stāstam, visi apstādījumi ir pašā plaukumā, tā kā šis bija īstais brīdis, kad Keimbridžai likt man sevī iemīlēties. Te ir pietiekami daudz svešu un pārsteidzošu augu, un tad ir tādi, kas patīkami atgādina mājas ar savu pazīstamību. Liela daļa no tiem šķiet fantastiski (jo īpaši uz savu Viktorijas mājiņu fona). Piemēram, pēc uzgriešanās uz vienas šķērsielas, pār mani pēkšņi krīt kāda milža ēna, paskatos uz augšu, milzīgs un tumši sarkanīgs aizsedz Sauli. Es braucu tālāk, un no apakšas viņš izrādās tumši zaļš. Tāds koks! Nezinu, ko tā pagalma iedzīvotāji par viņu domā, bet es par viņu esmu sajūsmā.

Atpakaļceļā no veikala (par kuru man arī ir viedokļi) braucu cauri kaut kādām milzīgām pļavām, kā arī garām milzīgai slimnīcai. Mājās metu kūleņus mauriņā un pusdienās ēdu vistas un sēņu pīrāgu, aplēju pāris dobīšu iemītniekus, un izbaudīju savas pirmās brīvdienas šajā fantastiskajā, skaistajā vietā. Ļoti derēja, ka es izdomātu kā aizbraukt vēl uz skotiju arī. Man stāsta, ka augustā esot kaut kāds Edinburgas festivāls…